Mūsdienās daudzi jaunie vecāki un strādājoši cilvēki saskaras ar nebeidzamu vainas apziņu, dzirdot frāzi, ka “senāk sievietes visu paspēja bez jebkādām ierīcēm”.
Šķiet, ka apkārtējā pasaule nemitīgi atgādina par kādu maģisku pagātnes izturību, kuras mums trūkst, liekot domāt, ka esam vienkārši vājāki vai slinkāki. Izrādās, ka risinājums šai iekšējai neapmierinātībai ir daudz vienkāršāks – ir jāsaprot, ka mēs salīdzinām divas pilnīgi atšķirīgas pasaules un dzīves mērķus.
Katrs darbs svēra divreiz vairāk
Runājot par to, ko vecmāmiņas “paspēja”, speciālisti un vēstures pētnieki bieži norāda uz fiziskā darba smagumu. Mūsdienu izpratnē “sakopt māju” nozīmē ieslēgt putekļsūcēju, ielikt veļu veļas mašīnā un varbūt pasūtīt gatavas vakariņas, ja nav spēka gatavot. Šie darbi prasa laiku, bet tie nav fiziski izsmejoši tādā mērā, kā tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem.
Vecmāmiņu laikā mājas uzkopšana bieži nozīmēja smagu fizisku cīņu. Veļas mazgāšana ar rokām bez mūsdienu ķīmijas un karstā ūdens padeves, paklāju izdauzīšana un ēdiena gatavošana no pašiem pamatiem prasīja milzīgu ķermeņa piepūli. Kamēr mēs šodien nogurstam emocionāli un intelektuāli no nepārtrauktās informācijas plūsmas, viņu nogurums bija izteikti fizisks.
Izvēles trūkums kā nervu saudzētājs
Interesants novērojums, ko uzsver eksperti, ir saistīts ar lēmumu pieņemšanas nogurumu. Mūsdienu cilvēks katru dienu izdara simtiem izvēļu: kā audzināt bērnu bez traumām, kādu skolu izvēlēties, kā sabalansēt karjeru ar personīgo dzīvi un kādus vitamīnus lietot. Šis nebeidzamais “iekšējais audits” un vēlme visu izdarīt “pareizi un apzināti” iztukšo enerģijas rezerves vairāk nekā fiziska slodze.
Agrāk daudzas lietas notika pašsaprotami. Skola parasti bija viena, poliklīnika viena, un sabiedrības priekšstati par “pareizu dzīvi” bija daudz stingrāki, bet vienkāršāki. Nebija nepieciešamības katru vakaru analizēt savu emocionālo stāvokli vai meklēt dzīves jēgu starp jogas nodarbībām un darba sapulcēm. Šāda sistēma, lai arī bieži vien ierobežojoša un skarba, sniedza zināmu prāta mieru, jo nebija jācīnās ar bezgalīgām iespējām.
Lasi vēl: Pirms 20 gadiem nopirka salu pamestā ezerā: drosmīgais ģimenes plāns un kas tur izveidots šodien
Kopienas atbalsts pret mūsdienu vientulību
Bieži vien tiek piemirsts, ka vecmāmiņas nebija vienas pret visu pasauli. Kaut arī mēs viņas iztēlojamies kā vientuļas varones, patiesībā toreiz daudz spēcīgāk darbojās kopienas princips. Kaimiņi varēja pieskatīt bērnus, radinieki dzīvoja tuvāk, un draudzenes palīdzēja ikdienas darbos nevis svētku reizēs, bet gan nepieciešamības dēļ.
Mūsdienās daudzas ģimenes dzīvo kā izolētas saliņas. Cilvēki pārceļas uz lielpilsētām, nepazīst savus kaimiņus un bieži vien kautrējas lūgt palīdzību pat visvienkāršākajās situācijās. Tas rada milzīgu spiedienu, jo mēs mēģinām paspēt to pašu, ko vesels ciems vai plaša radu saime, būdami vieni paši savos dzīvokļos.
Kāpēc viņas “nesūdzējās”?
Frāze par nesūdzēšanos bieži vien tiek pasniegta kā tikums, taču patiesībā tam bija praktiski iemesli. Speciālisti norāda, ka senāk sūdzēties vienkārši nebija jēgas – tas neko nemainīja, turklāt tas tika uzskatīts par kauna traipu. Cilvēki klusēja nevis tāpēc, ka viņiem bija viegli, bet tāpēc, ka sūdzēšanās prasīja enerģiju, kas bija nepieciešama dzīvošanai.
Sūdzības izpaudās citādi:
Caur neapzinātu aizkaitinājumu uz tuviniekiem.
Klusu kurnēšanu virtuvē draudzeņu lokā.
Mākslīgi radītu distanci un emocionālu vēsumu.
Mūsdienu iespēja runāt par savām grūtībām nav vājuma pazīme, bet gan augstāka dzīves kvalitāte. Mēs vairs nevēlamies tikai “tikt galā” un izdzīvot uz sava rēķina; mēs vēlamies dzīvot pilnvērtīgi, būt labos centros ar bērniem un neizdegt darbā.
Lasi vēl: Par ko klusē augsne: 9 nezāles, kas skaidri norāda uz kļūdām jūsu dārza kopšanā
Šis salīdzinājums starp paaudzēm parasti nav godīgs, jo vecmāmiņas paspēja visu, bieži vien ziedojot sevi, savukārt mēs mēģinām paspēt visu, nepazaudējot savu personību. Tas prasa pavisam citus resursus un citas metodes.
